Pirmā karote ir vienmēr greiza
Pirmo karoti es sāku griezt vienā ziemas vakarā, kad ārā jau bija tumšs, bet galdā zem lampas vēl smaržoja pēc svaiga bērza. Lielāka plāna nebija: nazis, mazs cirvis un klucītis, ko biju atnesis no malkas kaudzes.
Pirmais, ko sapratu, ir tas, ka šķiedra vienmēr atgādina par sevi. Ja nazi velk pret to, koks pretojas un plīst tur, kur negribi. Ja seko tai, skaidas lido garās, tievās lentēs, un roka pati zina, kur apstāties.
Koks vienmēr saka, kurā virzienā viņam ir viegli. Jāiemācās to dzirdēt.
Karote iznāca ar pārāk resnu kātu un seklu iedobi. Tajā ietilptu tikai pāris tējas pilienu. Tomēr es to nolieku uz palodzes un katru rītu paņemu rokā, lai redzētu, kā tā žūst un kā mainās krāsa.
Šī burtnīca radās tāpēc, ka negribu aizmirst, kā tas bija: nevis kā skaists priekšmets, bet kā darbs ar rokām, kuram nav jābūt gatavam šodien.